Vitrīnas izstāde “Rīgas loči – viņu laikmeta zīmes”

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas Kuģniecības vēstures ekspozījas zālē atvērta vitrīnas izstāde – “Rīgas loči – viņu laikmeta zīmes’.

Locis ir ostas akvatorija jeb tās ūdens teritorijas pārzinātājs ar kapteiņa tiesībām, kuģu kustības nodrošinātājs un regulētājs, palīgs kuģu ieiešanai un iziešanai no ostas. Vēsturiski Rīgas ločiem bija arī citi pienākumi – ostas akvatorija straumes ātruma mērīšana un ūdens līmeņa pārmaiņu fiksēšana.

Pirmie loču aroda pārstāvji bija Daugavas grīvas zvejnieki. Viduslaikos Daugavas loči bija iekļauti Rīgas tirdzniecības palīgamatu sastāvā. 1609. gadā ar Rīgas rātes lēmumu tika radīta vienota Daugavas lejteces loču apvienība. Lēmuma rezultātā Bolderājā izveidoja loču staciju un nodibināja Rīgas ūdens kapteiņa amatu, kura pārziņā bija Rīgas ostas loču darbība.

18. gadsimta pirmajā pusē, Latvijas teritorijai pakāpeniski nokļūstot Krievijas impērijas pārvaldībā, loču darbinieku statuss tika mainīts. Loču amats tika likvidēts, un loči tika iekļauti vienotā valsts dienestā. 1825. gadā jaunajos Rīgas loču statūtos parādījās jauns amats – loču komandieris. 1890. gadā tika izdots cara ukazs “Par jūras ločiem”, kas reglamentēja cariskās Krievijas loču darbu. Latvijas loči tika iekļauti Baltijas apgabalā, un par ločiem varēja kļūt tikai tie jūrnieki, kuri bija dzimuši un paaudžu paaudzēs dzīvoja kādas lielākas Latvijas ostas pilsētas apkaimē un labi pārzināja vietējā jūras vai upes apgabala navigācijas īpatnības. Tas arī bija par pamatu vairākām Latvijas loču dinastijām, kuru pārstāvji nodeva savas zināšanas dzimtas pēcnācējiem. Tādas bija Zāmuelu un Kaijaku dzimtas.

Pirmā pasaules kara laikā daudzi loči devās evakuācijā uz Krieviju, un pēc Latvijas Republikas nodibināšanas sākās viņu ceļš mājup. Latvijas ostu  loči  bija valsts ierēdņi, kuri bija savā darbībā pakļauti Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības ministrijas Jūrniecības departamentam, bet no 1921. gada to darbību vadīja Latvijas Republikas Finansu ministrija. Latvijas ostu ločus kā ierēdņus algoja valsts, un tie pakļāvās ostas priekšniekam vai arī ostas kapteinim.

1940. gada Latvijas okupācija mainīja loču darbību, to reglamentēja PSRS pieņemtie likumi un noteikumi, kuri gan nemainīja Latvijas loču statusu – tie joprojām bija valsts organizāciju pārstāvji Rīgas, Liepājas, Ventspils jūras tirdzniecības ostu kapteiņu vai priekšnieku pārraudzībā. Latvijas ostu kapteiņi padomju laikā tika iecelti ar Latvijas jūras kuģniecības pavēlēm. Latvijas loči, kuri neatgriezās Padomju okupētajā Latvijā, turpināja savu darbu citās pasaules ostās.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijas ostu un to dienestu darbību nosaka 1994. gada 22. jūnijā LR Saeimā pieņemtais  “Likums par ostām”. Likumā minēts, ka Latvijas loču darba pamatprincipi vēsturiski joprojām paliek nemainīgi.