Latviešu jūrnieki un jūrniecības darbinieki trimdā (1940.–1990.)
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības sagrāves 1940. gadā un tai sekojošajām Otrā pasaules kara vētrām rietumvalstīs nonāca ievērojama daļa Latvijas Republikas tirdzniecības flotes kuģu un jūrnieku, no kuriem absolūtais vairākums savas dzīves un darba gaitas turpināja trimdā ārpus Padomju Savienības – galvenokārt ASV, Lielbritānijā un Kanādā. Svešumā mita un darbojās arī ne viens vien latviešu cilmes kuģīpašnieks un jūrlietas mīlošs sabiedriskais darbinieks. Atšķirībā no okupētajā Latvijā palikušajiem latviešu kuģīpašniekiem un jūrniekiem, no kuriem daudzi, jaunajai varai šķizdami politiski neuzticami, tika atstumti no nozares uz vismaz pāris desmitgadēm vai gāja bojā padomju nāves nometnēs, trimdā nonākušie latviešu jūrniecības darbinieki varēja turpināt savas profesionālās gaitas savā nozarē, kurā pamazām ienāca arī jaunākās latviešu trimdinieku paaudzes.
Lai gan latviešu jūrniecība Rietumos 20. gadsimta vidū un otrajā pusē it kā palikusi gan Latvijas jūrniecības, gan latviešu trimdas vēstures pavēnī, tās stāsts bagāts košām un zīmīgām epizodēm; to vidū – jūrnieku līkločainās gaitas dažādu valstu flotēs, reizēm pat galvu reibinošie profesionālās izaugsmes ceļi, spēja saglabāt izteiktu nacionālo stāju, vienlaikus ieaugot mītnes valsts tautsaimniecības struktūrās, sabiedriskā rosme, organizējot dažādas struktūras un pētot Latvijas jūrniecības vēsturi, kuģīpašnieku, juristu un Latvijas Republikas diplomātu garās un grūtās cīņas par tā sauktajā brīvajā pasaulē patvērušamies Latvijas kuģiem, kurus Otrā pasaules kara gados militārās apgādes vajadzībām pārņēma Rietumu lielvalstis un pēc kara nereti centās iegūt Padomju Savienība.
Daudz saistošu liecību par latviešu kuģiniekiem un jūrniecības darbiniekiem svešumā glabā arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas krājums un zinātniskais arhīvs.
Neptūna svētki uz tvaikoņa “Venta” 1947. gada vasarā – viens no veidiem, kā izkrāsot jūrnieka dzīvi, kura trimdā reizumis bija visai skarba – galvenokārt tad, ja nācās ilgstoši kuģot svešu valstu kuģu komandās, kurās nebija latviešu, jo tad ilgstošā ceļošana jūrā atrāva jūrnieku ne vien no ģimenes un mītnes vietas, bet arī no tautiešu loka un citiem trimdiniekiem vieglāk pieejamās latviskās sabiedriskās un kultūras dzīves.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Latviešu tvaikoņa “Venta” jūrnieku Pētera Spalvaiņa un Rasmas Merhautas kāzas pie Ķīles kanāla Vācijā 1948. gada 25. jūlijā.
Šis kuģis bija viens no tiem, kuru pēc Otrā pasaules kara nodarbināja britu varas iestādes, saglabājot lielā mērā latvisku komandu ar latviešu virsniekiem priekšgalā.
No Latvijas Jūrniecības vēstures arhīva kolekcijas RVKM Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas zinātniskajā arhīvā.
Izlaidums Baltiešu jūrskolā Vācijas pilsētā Flensburgā 1948. gada 8. maijā.
Skolu, kura darbojās no 1946. līdz 1949. gadam pēc starpkaru laika jūrskolu standartiem, ar britu okupācijas joslas pārvaldes gādību izveidoja un vadīja latviešu un igauņu jūrskolotāji (audzēkņu vidū bija arī lietuvieši) agrākajā vācu jūrskolas ēkā, lai arī svešumā aizrautie un pārvietoto personu (DP) nometnēs nīkstošie latviešu zēni varētu sākt vai vismaz dažus gadus turpināt jūrnieka izglītību dzimtajā valodā un tautiešu lokā.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Tāljūras kapteinis Nikolajs Grīniņš (1889–1981 Maiami, Floridā, ASV) (pa kreisi) un kuģīpašnieks Jānis Zalcmanis (1887–1971 Ņujorkā, ASV) 1948. gada 2. jūnijā Ņujorkā.
Šie vīri, kuri pazīstami ir izteiktu nacionālo stāju, bija dzīvi ieinteresēti tajā, lai zudušās Latvijas tirdzniecības flotes kuģi, kas bija nokļuvuši Rietumos, atrastos latviešu cilmes kuģīpašnieku rokās un, cik iespējams, saglabātu saikni ar Latvijas Republikas aizvien pastāvošajām pārstāvniecībām brīvajā pasaulē.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Graudu ģimenei piederošais kuģis “Evertons” Ņūorleānas ostā ASV 1949. gadā; mastā plīvo Hondurasas karogs – viens no tā sauktajiem “lētajiem karogiem”, kuru valstīs kuģus pierakstīja izdevīgās saimnieciskās likumdošanas dēļ.
Trimdā šis kuģis, kas Otrā pasaules kara laikā brauca ASV dienestā, piederēja starpkaru Latvijas laika kuģniecības magnāta Friča Grauda vecākajam dēlam un galvenajam mantiniekam Vilnim Graudam (1923–?), kurš tolaik mita ASV un kura firmai piederēja arī tvaikonis “Ķegums” – kuģis, kas nogrima 1948. gadā un līdz pat Latvijas valstiskās neatkarības atjaunotnei 1990.–1991. gadā bija pēdējais pasaules jūrās ar sarkanbaltsarkano karogu mastā.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Inženieris Arturs Lejnieks (1896–1987 Kalifornijā, ASV) (pašā centrā ar dāvaniņu rokās) svinīgās pensionēšanās dienā konstruktoru firmā “Westinghouse” Saniveilā, Kalifornijā. Gaviļnieks bija viens no tiem, kas ar jūrlietām bija cieši saistīti, nebūdami nedz kuģīpašnieki, nedz jūrasbraucēji.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Tāljūras kapteinis Heinrihs Liberts (1894–1969) (1. no kreisās) ar draugiem pazīstamajā restorānā “St. Pauli” Hamburgā 1957. gada decembrī.
Viņš bija viens no tiem latviešu jūras virsniekiem, kas ievērojamu tiesu darba mūža trimdā ļoti sekmīgi aizvadīja uz svešu valstu – šai gadījumā Panamas un Grieķijas – kuģiem, kas nekādi nebija saistīti ar latviešu kuģīpašniekiem vai bijušo Latvijas Republikas tirdzniecības floti.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Latviešu kuģīpašnieka Paula Danneberga ģimenei piederošā tvaikoņa “Spīdola” kapteinis Krišjānis Rūdolfs Sleja (1907–1994 Līdsā, Anglijā) uz kuģa klāja savā 55. dzīves gadskārtā 1962. gada 31. maijā.
K. R. Sleja ne tikai gadu desmitiem ilgi vadījis latviešu un mītnes valstu – galvenokārt Lielbritānijas un ASV – kuģus, bet arī ticis kapteiņa postenī jau tūlīt pēc kara.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Tāljūras kapteinis Imants Balodis (1924–2001 Ontārio) uz kanādiešu kuģa “Lakesheel” kapteiņtiltiņa 1983. gadā.
Viņš bija viens no spožākajiem latviešu jūrniekiem Rietumos 20. gadsimta otrajā pusē, ilggadējs Kanādas tankkuģu kapteinis, sabiedriskais darbinieks un astronoms-amatieris. Pēc Trešās atmodas I. Balodis dedzīgi iesaistījās Latvijas Republikas jūrniecības atdzimšanā.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Latvijas jūrniecības vēstures arhīva ģenerālsekretārs, bijušais tāljūras kapteinis Arvalds Mārtiņš Kalniņš (1917–2006 Kārdifā, Lielbritānijā) savās mājas 2002. gadā.
Viņa vadītā un līdzdibinātā struktūra, kas darbojās no 1966. gada līdz 2006. gadam, apvienoja Rietumos mītošos Latvijas jūrniecības vēstures entuziastus, gadu gaitā apkopojot vairākus tūkstošus dažādu vēstures liecību.
No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures krājuma.
Virtuālās izstādes autors: Mg. hist. Dāvis Beitlers, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vēsturnieks.