Kuģu avārijas un traģēdijas Latvijas jūrniecībā

Gadsimtiem ilgi jūras, okeāni bijuši kuģu un to uzticamo ceļa biedru – jūrnieku sabiedrotie, bet vienlaicīgi arī bīstami ienaidnieki, jo nereti tieši vētras, augstie viļņi, aisbergi u.c. jūrasbraucējiem sagādāja lielus pārbaudījumus. Bieži vien tas beidzās ar smagiem kuģu bojājumiem vai atsevišķos gadījumos – nogrimšanu. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas krājumā glabājas fotoliecības par kuģu avārijām un traģēdijām dažādās pasaules vietās.

Līdz ar burinieku būves straujo attīstību Latvijas jūras piekrastē 19. gadsimta otrajā pusē ievērojami pieauga to iesaiste dažādos starptautiskos kravu un pasažieru pārvadājumos. Šādu braucienu laikā kuģi nereti iekļuva vētru epicentrā. Tā 1899. gada 22. jūlijā no ASV ostas Apalačikolā kārtējā reisā devās kuģniecības sabiedrības “Austra” tālbraucējkapteiņa Ernesta Krautmaņa (1863–1940) vadītā trīsmastu barkentīna “Latawa”. Neilgi pēc tam kuģa komandu pārsteidza spēcīgs orkāns, un tas avarēja netālu no Floridas krastiem. Šī traģēdija prasīja astoņu jūrnieku dzīvības.

Kuģu nonākšanu bīstamās avārijas situācijās un pat liktenīgās traģēdijās izraisīja arī apkalpes nolaidība. 1926. gada 9. septembra rītā netālu no Vecāķiem nogrima pasažieru tvaikonis “Neubad”, kas bija ceļā no Rīgas uz Saulkrastiem. Incidenta laikā uz kuģa klāja atradās 39 pasažieri un 11 apkalpes locekļi, no kuriem 40 gāja bojā. Izmeklēšanas laikā noskaidrojās, ka par “Neubad” nogrimšanas iemeslu kļuva ūdens ieplūšana pa kuģa priekšgalā izbūvētajiem diviem iluminatoriem un ūdens skalojamo cauruli. Tā bija lielākā kuģu traģēdiju starpkaru Latvijā.

Arī pārlieku lielā kuģa noslodze kļuva par cēloni dažādiem negadījumiem. Piemēram, 1934. gada 12. jūnijā kravas tvaikonis “Rauna”, neilgi pēc attauvošanās no Ventspils ostas piestātnes, sasvērās uz labu bortu, kā rezultātā apjomīgā kokmateriālu krava iegāzās ūdenī, vienlaicīgi nolauzdama vienu no tvaikoņa mastiem. Vēlāk kuģis tika veiksmīgi atjaunots, un tas atkal varēja piedalīties jūras satiksmē.

Daudzus kuģus pārsteidza citu pasaules reģionu nemierīgie ūdeņi. Šāds liktenis piemeklēja tvaikoņa “Helēna Faulbaums” komandu. 1936. gada 26. oktobrī pie Mullas salām, netālu no Skotijas krastiem, tvaikonis vētras laikā uzskrēja uz klintīm un nogrima. Bojā gāja 15 no 19 apkalpes locekļiem, ieskaitot tālbraucējkapteini Nikolaju Cūghausu (1889–1936).

Arī šķietami mierīgos apstākļos jūra pamanījās pārsteigt kuģus un to apkalpes. Tā 1937. gada 2. februārī Rīgas jūras līcī starp Kolku un Roju tvaikoni “Aiju” saspieda lieli ledus lauki. Rezultātā tvaikoņa labajā bortā izveidojās liela sūce. Pirms kuģis nogrima, visi apkalpes locekļi un vienīgā pasažiere spēja rast patvērumu uz Latvijas Republikas flotes ledlauža “Lāčplēsis”.

Militāro konfliktu rezultātā kuģi smagi cieta dažādu valstu aviācijas un jūras spēku uzbrukumos. Latvijas Republikas flotes kuģi Otrā pasaules kara laikā kļuva par Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas bruņoto spēku mērķiem. 1942. gada 19. janvārī pēdējo braucienu veica ar Latvijas karogu peldošais ASV Kara laika kuģniecības pārvaldes paspārnē esošais tvaikonis “Ciltvaira”. Reisa laikā netālu no ASV piederošās Hateresas salas kuģi nogremdēja kapteiņa Reinharda Hardegena (1913–2018) vadītās vācu zemūdenes “U-123” raidītās torpēdas. Bojā gāja divi “Ciltvaira” apkalpes locekļi.

Atšķirībā no mūsdienām par kuģu traģēdijām Latvijas PSR periodā informācijas praktiski nebija, jo to bieži slēpa padomju varas struktūras. Viens no zināmākajiem starpgadījumiem norisinājās 1985. gada 6. marta pēcpusdienā Ventspils ostas ūdeņos, kad uzpildes laikā eksplodēja tankkuģis “Ludvigs Svoboda”. Sprādziena rezultātā bojā gāja četri apkalpes locekļi, savukārt kuģa priekšgals tika pilnībā sadragāts un vēlāk nogrima.

Izstādes autors: Kaspars Strods, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vēsturnieks.