Strenču plostnieki

Uz viļņiem, bangām, katru dien

Kā gulbis lidoju:

Jo krāces ir mans ienaidnieks

Un plosts mans šūpulis

Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā esošajā, teju 13 000 vienību lielajā Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā, sudrabā pierakstīti gan strencēniešu sejas panti, gan dzīvesstāsti, svētki un sasniegumi. Arī amata noslēpumi. Vismaz 146 stikla platēs Dāvis Spunde un viņa mācekļi – Jānis Ziemeļnieks, viņa brālis Konrāds Krauklis un Paulīne Kraukle – dokumentējuši plostniekus un viņu darba procesus no 20. gs. 20. līdz 40. gadiem. Šajā laikā Strenčos dzīvo vairāk nekā pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešā daļa saistīta ar baļķu pludināšanu – ne velti Strenčus mēdz dēvēt par Gaujas plostnieku galvaspilsētu. Mežs un Gauja bija divi lielumi, kas veidoja strencēniešu dzīvi.

Strenču izveidošanos un attīstību noteica Vidusgaujas smilšu baseina mežu izmantošana. 1632. gadā pasta ceļa Mēmele–Rīga–Sanktpēterburga kartē  redzama zirgu pasta pietura Stackeln un krogs. 18. gs. otrajā pusē ap šo vietu sāka apmesties mežcirtēji un plostnieki. Vietas nozīmīgumu apliecina Pasta ceļa kartes līdz pat 1871. gadam. Dzelzceļa līnija Rīga – Pleskava, kas tika izbūvēta  no 1886. līdz 1889. gadam, nodrošināja kokmateriālu tālāko transportēšanu. Lai arī plostnieka amats Vidzemniekiem bija pazīstams jau 19. gs., tomēr baļķu pludināšanai galvenokārt izmantoja Daugavu. Izmaiņas notika pēc 1903. gada, kad atklāja kanālu, kas savienoja Gauju un Mazo Baltezeru – baļķus tādējādi varēja transportēt līdz Rīgai. Par saņemto algu plostnieks “varēja ieiet Rīgas veikalā, apģērbties kā kungs no galvas līdz kājām, piedzert ceļakāju krogā, un tad vēl palika nauda ceļam līdz Strenčiem” .

Strenčos baļķu pludināšana savu augstāko punktu sasniedza ap 1928. gadu, bet tad apjomi pamazām samazinājās. 2018. gadā Gaujas plostnieku amata prasmes iekļautas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā.

Kā tad Spunde un viņa kolēģi raudzījās uz šiem strādniekiem? Viņu fotogrāfiskajam skatienam vērtīgs bija it viss, arī plostnieku darba process ir dokumentēts visās tā izpausmēs. “Lai ir riktīgi! Lai ir mūžīgi!” – tā Spunde esot mēdzis teikt. Plašās ainavas Gaujas krastos izceļ kā procesu vērienīgumu, tā arī to estētisko iespaidu.

Viss sākās ar darbu mežā – jau agrā pavasarī kokus cirta, apstrādāja, pēcāk ar zirgiem vai automašīnām nogādāja tuvāk upei.

Kad kokmateriāli bija nogādāti Gaujas krastos, ieradās uzpircēji un notika baļķu vērtēšana, pārdošana. Tam sekoja nopietns sagatavošanās posms, sienot plostus un aprīkojot tos dzīvošanai nākamajās nedēļās.

Nozīmīgākā un arī atbildīgākā daļa bija pati pludināšana. Plostu pavadīja, ejot gar krastu vai atrodoties tam virsū. Plostnieki izmantoja ūdens plūsmu, lai pārvietotu koku uz leju pa upi. Plostniekam Gaujas plūdums un krāces bija jāpazīst un jāizjūt. “Strenču plostnieku labā slava plostnieku aprindās pārspēj Lejasciema un Gaujienas slavenos plostniekus. Strenčos ir plostnieki, kas novadījuši simtiem plostu pa Gauju tā, ka neviens pat pie akmeņa nav pieskāries, ” raksta 1941. gadā, “Tālavieša” 67. numurā.

Periodika īpaši apraksta 1928. gada vasaras mēnešu laika apstākļus, kad lietusgāzes radīja pamatīgus plūdus. Jūnijā pie Strenču tilta bija sastrēguši ap 25 000 baļķu, pastāvēja tilta izskalošanas draudi. Tik pat daudz baļķu vēl atradās nostiprināti pie Oliņu koku dārza Gaujā.

Fotogrāfijas no Strenču darbnīcas kolekcijas nav precīzi datētas, tomēr iespaidīgie baļķu krāvumi un vietas vizuāli atbilst 1928. gada notikumu aprakstiem.

Aizņemti darba procesos, plostnieki nepievērš lielu uzmanību fotogrāfam savā tuvumā, bet brīvajos brīžos, kad jaunāki puikas demonstrē savu spēku, apkārt ceļo pudele ar kādu stiprāku dzērienu un tie paši baļķi tiek šķērsoti deju solī – fotogrāfam ļauts būt klātesošam un to visu dokumentēt. Fotogrāfijas Strenču stikla plašu kolekcijā ir neapstrīdama liecība par tradīcijām, amata prasmēm, notikumiem un pilsētas attīstību, bet ne tikai. Spunde un viņa kolēģi savās fotogrāfijās ļauj ieraudzīt arī pašu svarīgāko – cilvēkus, Gaujas stipros ūdens vīrus.

Izstādi sagatavoja: Antija Erdmane-Hermane, muzeja vadītāja, Džūlija Rodenkirhena, vēsturniece