“Faraona dārgumi”

Izstādē “Faraona dārgumi” redzamās asamblāžas ir pēdējā gada laikā Ata Ieviņa radītās vizuālās pasakas, kuru aizsākums meklējams autora interesē par Seno Ēģipti un konceptuālos mākslas eksperimentos. Autoru vienmēr ir fascinējusi Senā Ēģipte, tās tonalitāte, zeltainumus, sarkofāgi, dārgumi un nemitīgie jaunatklājumi. Asociācijas ar Ēģiptes dārgumiem, kurus joprojām izceļ no pazemes, to noslēpumainība un senatnes piegarša, fotogrāfa prātā saistījās ar pasakām par Faraonu. Autors apgalvo, ka viņš nevarot uzrakstīt labu pasaku, toties spēj tādu izdomāt un, ar dažādu tehniku un glezniecisku elementu palīdzību, realizēt.

Savu autortehniku A. Ieviņš formulē pats, šobrīd viņš strādā instalācijā un fotosietspīdē. Darbu tehnoloģija ir izteikti eksperimentāla un balstās uz gadiem ilgas pieredzes, pārbaudot dažādu materiālu deformācijas mehāniku un to saderību. Asamblāžu daudzos uzslāņojumus veido dažādos periodos kopētas paša autora oriģinālfotogrāfijas, līme, špaktelis, kartons, visa veida aerosoli, folija (siltumasega), sintētiskais siets, marle, akrila krāsas un marle. Lēnām, sižetiski eksperimentējot, tiek izmantota kodināšana un spīdināšana, notiek glezniecisko faktūru sasaiste un reljefa izveide, daži darbi ir pat noturēti pagrabā, kur krasās temperatūras izmaiņas un mitrums ietekmē attēlus.

Atis Ieviņš ir netipisks padomju laika fotogrāfs, beidzis Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, bet par tekstilmākslinieku tā arī nekļuvis, jo viņu vienmēr saistījuši dažādi eksperimenti, un jaunu māksliniecisko veidu meklējumi, kuros tika apvienota glezniecība un fotogrāfija. 60. gadu otrajā pusē un 70. gados autors aizrāvās ar fotokodinājumiem. Savukārt 70. un 80. gados viņš bija saistīts ar tolaik vēl mazpazīstamu grafisko tehniku – sietspiedi jeb zīdspiedi.  Sietspiedes tehnikas apgūšanā liela nozīme bija viņa kolēģim – māksliniekam Aldonim Klucim, kas lieliski pārzināja sietspiedes tehnoloģisko procesu. Ieviņš izmantoja fotosietspiedes tehniku, par pamatu ņemot paša uzņemtās fotogrāfijas. Arī šobrīd viņš turpina nodarboties ar fotogrāfiju bojāšanu, kā viņš smejoties saka, jo arī izstādei “Faraona dārgumi” izmantotās fotogrāfijas ir atrastas paša arhīvos.

Atis Ieviņš ir latviešu mākslinieks un fotogrāfs. Dzimis 1946. gadā Talsu rajona Ārlavas pagastā. Absolvējis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļu 1965. gadā, no 1969. līdz 1974. gadam studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā. Fotogrāfa karjeru Ieviņš aizsācis armijas dienestā un ilgus gadus strādājis kā fotoreportieris žurnālos “Pionieris”, „Padomju Latvijas Sieviete”, „Skola un Ģimene”, „Meža Dzīve” un laikrakstā „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Nozīmīgākās solo un grupu izstādes bijušas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, “Arsenālā”, Rīgas Mākslas telpā, Latvijas Nacionālajā teātrī, Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, Rīgas Domē, galerijās “Antonija”, “Birkenfelds” (ar Juri Zvirbuli), “Garāža” (Maskavā, Krievijā). Kā arī Ieviņš piedalījies vairākās starptautiskās un pašmāju ceļojošās izstādēs. Mākslinieka sietspiedes glabājas Ratdžersas universitātes “Jane Voorhees Zimmerli” mākslas muzejā, Ņūbransvikā, ASV, Latvijas Laikmetīgās Mākslas muzeja kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā.

Rīgas Fotomēnesis ir starptautisks fotogrāfijas festivāls, kas norisinās kopš 2014. gada. Šogad festivāls pievēršas instinktīvajam, dabiskajam un nezināmajam, priekšplānā izvirzot fotogrāfijas un mākslas vizualitāti un mākslinieka emocionālo pasauli, par ko it īpaši svarīgi runāt šajā krīzes un nenoteiktības periodā. Mākslinieku darbi saistās ar tādiem jēdzieniem kā sapņi, izmisums, spītība, nāve un arī dīkstāve. Līdzās izstādēm, Fotomēneša mākslinieki veido arī performances pilsētvidē un interneta tiešraidēs.

Pilna festivāla programma

Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, Rīgas domei, FK, māksliniecei Ievai Stūrei un informatīvajiem atbalstītājiem.