Aki & Astrīda Sinikoski “Jaunie spoki”
Izstādes “Starp varavīksnes galiem” vienu no trim daļām veido fotogrāfiju sērija “Jaunie spoki” (New Ghosts), kuru ir veidojis fotogrāfs Aki Sinikoski un viņa meita Astrīda.
“Mēs neticam ne spokiem, ne fotogrāfijām. Mēs ticam viens otram.”
Aki-Pekkas un Astrīdas Sinikoski izstāde Jaunie spoki atspoguļo tēva un meitas attiecības un viņu centienus izprast dzīvi, pārmaiņas un laika ritējumu. Izstāde uzdod jautājumus par identitāti, pilngadību, bērnību, dzīvi un nāvi – kādus uzvedības paraugus, ideālus un nākotnes scenārijus mēs radām viens otram?
Bērnībā mūsu bailes parasti var nosaukt vārdā. Mēs baidāmies no monstriem, spokiem vai, piemēram, no koka ēnas aiz loga, kas stiepjas uz mūsu pusi. Kad mēs kļūstam vecāki, mūsu bailes bieži kļūst abstraktākas. Jaunās amorfās bailes rada jaunus vārdos nenosauktus fantomus – sava veida “spoku”, kuram mēs vēl nezinām vārdu. Fotografējot savus spoku pētījumus, tēvs un meita ir nonākuši pie atziņas, ka bailes bieži vien ir sapņu spoguļattēli. Iepazīstoties ar spoku, pieradinot šo iepriekš bez sejas iztēloto radību, to var pārvērst par vārtiem uz sapņiem.
Pētot spokus, tēvs un meita ilgu laiku pavadījuši ceļā. Šajos braucienos viņi ne tikai ir veidojuši jaunas fotogrāfijas, bet arī organizējuši desmitiem performatīvu izstāžu, uzsverot to īslaicīgumu. Šīm īstermiņa izstādēm bija kopīgs tas, ka tās vienkārši parādījās no nekurienes bez brīdinājuma. Tāpēc izstādes auditorija sastāvēja no nejaušiem garāmgājējiem, bet visu veidu sabiedriskās vietas, piemēram, nomaļi parki, drupas un pamesti peldbaseini piepilsētā tika padarītas par galerijām.
Aki-Pekka un Astrīdas Sinikoski “spoku pētījums” sākās 2011. gadā. Sēriju plānots pabeigt 2058. gadā, kad Aki-Pekkam apritēs 80 gadi un Astrīdai 50. Līdz šim sērija New Ghosts ir bijusi izstādīta trīs kontinentos. 2020. gada rudenī šīs sērijas fotogrāfijas tika izstādītas festivālā Photo Vogue Milānā.
Aki-Pekka Sinikoski dzīvo un strādā Helsinkos. Kā portretu un dokumentālais fotogrāfs viņš ir vislabāk pazīstams ar savu fotogrāfiju sēriju Somijas tīņi (Finnish Teens, 2011) un Pēdējie mačo (Last Machos, 2016). Savos mākslinieciskajos procesos Sinikoski cenšas tvert laika ritējumu, tāpēc projekti bieži ir ilgstoši un laikietilpīgi. Viņš nemeklē izšķirošos brīžus, bet drīzāk stagnējošo sajūtu tieši pēc šiem mirkļiem. Sinikoski no 2006. līdz 2009. gadam strādāja par Helsinku biennāles māksliniecisko vadītāju. 2020. gadā viņš debitēja kā bērnu autors ar savu darbu Zem mēness (Under månen, Schildts & Söderströms). Šī ilgstoši mierinošā un filozofiskā grāmata stāsta par bērna dzīvi pēc mātes nāves. Sinikoski cer, ka grāmata nesīs gaismu un siltumu tur, kur tā visvairāk nepieciešama.
Astrīda Sinikoski ir septītās klases skolniece. Viņa spēlē basketbolu, viņai patīk dzīvnieki un zīmēšana. Viņai ar tēvu ir kopīga panku un tehno grupa Svītrainie bērni (Raidalliset Lapset). Jāatzīst, ka grupa nekad nav spēlējusi neko citu kā pankroku, jo neviens no viņiem vēl nav iemācījies spēlēt tehnomūziku.
Izstādi atbalsta Somijas Mākslas veicināšanas centrs, Finnfoto un Konstsamfundet.
www.sinikoski.com
