“Es gandrīz dzirdu putnus”

Malijtrascjaņecas ciemats atrodas 10 kilometru attālumā no Minskas, vietā, kur no 1942. līdz 1944. gadam atradās Kārļa Marksa vārdā nosaukts kolhozs. Skolā, kuru Maksims Saričavs apmeklēja Minksā, šī vieta netika pieminēta, jo valdība neuzskatīja to par īpaši nozīmīgu. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka kādreiz tur atradās lielākā nacistu nāves nometne bijušajā PSRS teritorijā. Izmaiņas Otrā pasaules kara gaitā 1943. gadā un iespēja, ka tiks atklāti nacistu kara noziegumi, veicināja nometnes administrāciju uzsākt operāciju “Sounderaktion 1005”, kuras mērķis bija iznīcināt pierādījumus par nāves vienību darbību. No dažādiem avotiem ir zināms, ka uz nometni atveda no 60 līdz 200 tūkstošiem cilvēku, kuri to nekad nepameta. Pēc kara PSRS valdība šo informāciju neuzskatīja par nozīmīgu, tāpēc nometnes vēsture tika noklusēta, un zeme, uz kuras tā atradās, izmantota citām vajadzībām, ļaujot tās atstātajām pēdām izgaist.

Saričavs pēta aizmirstību un ģeopolitisko neredzamību, kas saistīta ar Malijtrascjaņecas nometnes darbību. Viņš runā par informācijas trūkumu saistībā ar notikumiem šajā nometnē, kā arī to, kāpēc valdības pārstāvji izvēlējās patiesību noklusēt. Viņš tiecas uzsākt sarunu par pagātni, raisot empātiju ar personīgās attieksmes palīdzību, zināšanām un iztēli. Projekta mērķis nav detalizēti atjaunot vēsturiskos notikumus, bet sniegt skatītājam iespēju izprast un veidot jaunu personīgo pieredzi, sastopoties ar traumatiskiem notikumiem. Projekts uzdod jautājumus par cilvēci, atmiņu saglabāšanas mehānismu, vardarbības ekstrēmām izpausmēm, kā arī mūsu lomu šajos procesos.

Projekts tika radīts starp 2017.  un 2019. gadu Baltkrievijā, Austrijā, Čehijā un Vācijā. Izstādē apskatāmi fotoattēli un video, kas tapuši Malijtrascjaņecas memoriālā starp 2017. un 2019. gadu, fotoattēli no pētnieciskajiem ceļojumiem uz Berlīni, Prāgu un Vīni, materiāli no arhīviem un luminogrāfiskas sērijas, kas balstītas uz arheoloģiskiem materiāliem.

Maksims Saričavs ir fotožurnālists un vizuālais mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Minskā, Baltkrievijā. Maksims veido ilgtermiņa vizuālos projektus, kur viņš atsaucas uz tēmām par dažādu formu un pakāpju vardarbību gan no totalitāras varas, gan tradicionālās sabiedrības iekšienē. Viņš pievēršas kolektīvās atmiņas un vēstures politiskajām un cilvēciskajām dimensijām. Maksims ir nozīmīgu apbalvojumu un konkursu laureāts Baltkrievijā: “MFM Buro” balva (2018), “PRAFOTA” balva (2015), Baltkrievijas Preses Foto (2015). Viņa darbi ir bijuši izstādīti starptausiki tādās vietās kā: “Winterthur” fotogrāfiju muzejs (Šveice), “Circulations” foto festivāls (Francija), “Konstepidemin” mākslas centrs (Zviedrija), “Kasarna Karlin” (Čehija), Čonkvingas mākslas muzejs (Ķīna), Genocīda upuru muzejs (Lietuva), Laikmetīgās mākslas telpa (Gruzija), Tbilisi Vēstures muzejs (Gruzija).

Paldies māksliniecei Ievai Stūrei, uzņēmumam “Krāsu Serviss, SIA” un informatīvajiem atbalstītājiem.

Komentāriem par izstādes apmeklējumu