Šnores – kuģu būvētāji, kapteiņi un vēsturnieki…
Šnores – kuģīpašnieku un tālbraucēju kapteiņu dzimta. Vecākais kuģīpašnieks (lielās laivas īpašnieks, piekrastes kuģinieks) šajā dzimtā bija Miķelis Šnore (1826.07.12. – 1867.06.19.) – Duntes Ūķu saimnieks, precējies ar Dārtu, dzimušu Vikmani, no Pidu mājām. Tālbraucēji kapteiņi bija 3 viņu dēli Jānis, Miķelis, Pēteris un 5 mazdēli – Jānis Eduards, Pēteris Bernhards un Reinis Aleksandrs Šnores, kā arī Bernhards un Jānis Andersoni. Dārtas un Miķeļa meita Marija bija precējusies ar tālbraucēju kapteini, kuģubūvētāju Pēteri Andersonu, mazmeita Alma – ar tālbraucēju kapteini Pēteri Baueru, Emma – ar tālbraucēju kapteini Alfrēdu Ferdinandu Bērziņu.
Miķelis Šnore 1864. gadā ziedoja 25 rubļus Ainažu jūrskolas atvēršanai.
Jānis Šnore (1850.11.10. Duntes Ūķos – 1920.05.08. Duntes Ūķos, apbedīts Liepupes kapos) ar ģimeni, sievu Mariju (dz. Vikmane) un bērniem, dēlu Emīlu un meitām Emmu, Almu, Annu, Zelmu, ap 1890. gadu. Kuģīpašnieks, kapteinis. Ainažu jūrskolu beidzis 1869. gadā ar stūrmaņa diplomu.
Pie Ūķu mājām būvēti Jāņa Šnores burinieki Peter Paul (1873, būvmeistars O.Grūbe), Rota (1886, būvmeistars P.Krauze), Austrums (1895, būvmeistars P.Krauze). Būvēti arī kabotāžas burinieki: Labrīt (1894), Titilbis (1908), būvmeistars J.Rumpis.
Burinieku Olga Maria (1869 – 1871), Peter Paul (1873 – 1881) kapteinis.
No Jāņa Šnores trim dēliem divi – Jānis Edurds Šnore un Pēteris Bernhards Šnore – bija tālbraucēji kapteiņi. Kapteiņi bija arī divi znoti – Pēteris Bauers un Alfrēds Ferdinands Bērziņš.
Trīsmastu gafelšoneris Peter Paul. Gleznots 1877. gadā.
Pēteris Šnore (1860.09.29. Duntes Ūķos – 1928.12.25. Rīgā, apbedīts Meža kapos) 1920. gadā. Tālbraucējs kapteinis, kuģniecības darbinieks, astronoms. Ainažu jūrskolu beidzis 1881. gadā.
Burinieku Peter Paul (1881 – 1885), Rota (1886 – 1891) kapteinis. 1887. gadā Pēteris Šnore ar trīsmastu gafelšoneri Rota devās uz Dienvidameriku – Rosario ostu Argentīnā. Tas bija pirmais latviešu zemnieku būvēta un latviešu kapteiņa vadīta burinieka brauciens pāri ekvatoram uz Dienvidameriku un viens no pirmajiem vidzemnieku braucieniem uz Ameriku vispār. Pēteris Šnore bija burinieka Rota līdzīpašnieks.
Kuģniecības sabiedrības Austra Valdes loceklis (no 1891). 1894. gadā nodibinājis Rīgas savstarpējās jūras apdrošināšanas biedrību Laima, tās direktors (līdz 1914). Francijas kuģu klasificēšanas biedrības Bureau Veritas eksperts. Grāmatvedis Nikolajevskā pie Amūras (1914 – 1916), kuģu kapteinis Klusajā okeānā (līdz 1920). Japānas motorburinieka kapteinis (līdz 1922). Namu pārvaldnieks Šanhajā (Ķīnā), nodarbojies ar matemātiku un astronomiju. 1924. gadā atgriezās Latvijā un turpināja pētījumus astronomijā. Izgudrojis Jūrniecības glābšanas ierīces. Sastādījis un izdevis šādus darbus: Telegramu leksikons kuģiniekiem (latviešu un angļu valodā, 1896), The Wonderful Mechanism of Universe (publicēts Šanhajā, 1923). Mūsu ortogrāfija (1903). Laikrakstos un Baltijas jūrnieku kalendārā publicējis rakstus par kuģniecību. Sacerējis dzejoļus. Francijas astronomu biedrības biedrs.
Trīsmastu barkentīnas Rota komanda uz kuģa klāja, 1889. gadā. Pirmajā rindā pirmais no kreisās kapteinis Pēteris Šnore.
Fragments no vēstules, kuru tālbraucējs kapteinis Pēteris Šnore raksta brālim tālbraucējam kapteinim Jānim Šnorem.
Šis brauciens pierādīja, ka vidzemnieku būvētie burinieki ir piemēroti tālbraucieniem. Pēteris Šnore tiek dēvēts par Vidzemes Kolumbu, jo viņš bija pirmais latviešu kapteinis, kurš aizsāka transatlantijas reisus.
Lūdzu nedomājiet tik, ka es varbūt vienīgi savu labu meklēdams braucu uz Ameriku, jo cik tālu tas zīmējas uz manu algu, tad priekš manis būtu ienesīgāki braukt uz īsākiem ceļojumiem nekā uz gariem, un bez tam tik labprāt vēlētos būt pa ziemu mājās pie savas mīļās sieviņas. Bet mans mērķis ir tas, braukt uz turieni, kur var cerēt atlicināt visvairāk naudu priekš rēderiem, lai tas būtu tuvu jeb tālu. Ja Dievs palīdzēs, tad varbūt no Rosario varēšu remitēt kādus £ 300-400 Laplatā esot gaiss tikpat veselīgs kā pie mums mājās. Kā būšu gatavs iet jūrā, tad rakstīšu Tev atkal. Sirsnīgi Jūs visus sveicinādams palieku Jūsu un Tavs.
Peter Schore
Pēteris Šnore, pirmajā rindā pirmais no labās, Tālajos Austrumos, ap 1919. gadu.
Pēterim Šnorem, pirms pirmā Pasaules kara, Rīgā piederēja plašs kuģniecības piederumu veikals ”Schnore & Co”. Veikalā varēja iegādāties visu kuģiniekiem nepieciešamo, arī pārtiku. Ja veikalā iepirkās par 100 rubļiem, tad pircējam kā gratulācija tika izsniegta sudraba ēdamkarote, ja par 25 rubļiem, tad tējkarote. Katrā karotē bija iegravētas divas tautasdziesmu rindas, visbiežāk par jūru, dažreiz arī P.Šnores paša vārsmas.
Pētera Šnores mazmeitas Dainas Āboliņas 1986. gadā rakstītās atmiņas par vectēvu.
Pēteris Šnore , meita Tekla un dēls Rauls 1920. gadā.
Pētera Šnores dēls Rauls Šnore (1901.03.19. Rīgā – 1962.02.24. Rīgā, apbedīts Meža kapos). Arheologs, numismāts, muzeju darbinieks. Beidzis Latvijas Universitāti 1932. gadā. Mācījies vairākās Rietumeiropas augstskolās. Imantas pulka strēlnieks (1919 – 1920). Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs) direktors (1936 – 1941). Vācis jūrniecības vēstures materiālus. Licis pamatus Kuģniecības vēstures nodaļas izveidei muzejā. Vadījis arheoloģijas izrakumus senās Rīgas ostas rajonā, kur tika atklātas sena kuģa paliekas un Rīdzenes nostiprinājumi. 1941. gadā vācu okupācijas varas iestādes atstādināja Raulu Šnori no darba Rīgas pilsētas vēstures muzejā, viņš sāka strādāt Cēsu muzejā. 1945. gada 8. maijā no Ventspils devies bēgļu gaitās uz Zviedriju ar velkoni Rota, bet kuģi aizturēja padomju karakuģis un atveda pasažierus atpakaļ uz Latviju. Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja direktora vietnieks, Latvijas Universitātes docents (no 1945). 1946.gada 4. janvārī arestēts, notiesāts uz 10 gadiem, izsūtīts uz Čeļabinskas apgabalu, tad Mordoviju. 1955. gadā atgriezies Latvijā.
Ainažu jūrskolas muzeja atklāšanas svinībās 1969. gadā, tā pirmais vadītājs Arvīds Vētra, saņem gleznu no Ievas Cimermanes.
Ieva Cimermane (1930.06.10. Rīgā – 2014.06.12. Cēsīs). Vēsturniece, vēsturnieku un arheologu Raula un Elvīras Šnoru meita, tālbraucēja kapteiņa, kuģniecības darbinieka un astronoma Pētera Šnores mazmeita. Beigusi Latvijas Valsts universitāti (1954). Latvijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas sektora zinātniskā līdzstrādniece (1954-1958), Latvijas Vēstures muzeja zinātniskā līdzstrādniece (1958-1965), galvenā krājuma glabātāja (1966-1985). Pētījusi jūrnieku dzimtas un burinieku būvi Vidzemē.
Ievas Cimermanes grāmata Vīri un kuģi, Liepupes (Pernigeles) novada kuģinieki no 17. gs. – 20. gs. sākumam.
Šī grāmata nav sākums, tā ir turpinājums darbam, ko 1930. gadu beigās, strādādams toreizējā Rīgas pilsētas vēstures muzejā, sāka mans tēvs Rauls Šnore. Viņš kājām apstaigāja Vidzemes jūrmalu, vāca materiālus un1939. gadā muzejā iekārtoja Latvijas kuģniecības vēstures izstādi.
Kuram gan, ja ne man, bija pienākums rūpēties par to, lai Liepupes novada – mana tēva un vectēva tālbraucēja kapteiņa Pētera Šnores dzimtas Šūpuļa – ļaužu rosīgā darba dzīve un pamācošā vēsture nenogrimtu aizmirstībā.
Ieva Cimermane
Miķelis Šnore (1863.08.08. Duntes Ūķos – 1889.07.06. Narvas reidā, apbedīts Liepupes kapos) 1885. gadā. Tālbraucējs kapteinis. Ainažu jūrskolu beidzis 1885. gadā.
Jūrā sācis iet 1881. gadā uz burinieka Peter Paul par jungu. Burinieka Peter Paul (1883 – 1884) stūrmanis. Burinieku Bernhard (1885), Peter Paul (1886 – 1889) kapteinis.
Gājis bojā Narvas reidā 1889. gadā, meklējot burinieka Peter Paul vētras laikā norauto enkuru.
Pētera Šnores 1889. gada 26. jūlijā no Antverpenes sūtīta vēstule brālim Jānim Šnorem ar bēdu vēsti par Miķeļa Šnores bojā eju.
Mīļais brāl!
Aizvakar še nonākot, dabūju briesmīgo bēdu vēsti. Dievs mūs ir ļoti bargi piemeklējis. Man ir ļoti grūti šīs bēdas panest, bet Dievs, kas mums tās bēdas ir sūtījis, dos mums spēku arī tās pārciest. Es vēl nemaz lāga nevaru apradināties ar tām domām, ka savu mīļo Miķeli vairs nedabūšu redzēt. Bet viss jau rāda, ka tas tā vien ir, un cerības, kuras man vēl bija aizvakar un vakar, sāku jau likt pie malas. Dieva prāts ir negrozāms, Viņa ceļi mums ir neizprotami…
Māja Ūķi Liepupē 1998. gadā.
Bernhards Teodors Šnore (1887.06.27. Liepupes mācītājmuižas Klauvās – 1950.05.14. Duntes Jūrniekos, apbedīts Liepupes kapos) 1913. gadā. Tālbraucējs kapteinis. Ainažu jūrskolu beidzis 1912. gadā.
Burinieku Katarina (1903), Milda (1903 augusts), Amalie (1906), Anna Alwine (1909) matrozis, Alma (1907) bocmanis, Karal (1909 septembris), Kalps (1912 jūlijs) stūrmanis, Walgalzeem (1912 beigās) kapteinis.
1936. gada 14. novembrī Bernhards Teodors Šnore apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi.
Burinieka Kalps komanda 1913. gadā. Stūrmanis Bernhards Teodors Šnore sēž pirmais no labās.
Ainas Brankas 2002. gadā rakstītas atmiņas par savu tēvu, tālbraucēju kapteini Bernhardu Šnori.
Māja Klauvas Duntē 2010. gadā.
Šnoru dzimtas salidojums Ainažu jūrskolas muzejā 2017. gadā, atklājot izstādi Ar burinieku uz Ameriku.
Materiāli no Ainažu jūrskolas muzeja krājuma.
Izstādi sagatavoja un noformēja Ainažu jūrskolas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Sniedze Krēgere.