Mācību līdzekļi Ainažu jūrskolā

Ainažu jūrskola sāka darbu kā pirmās jeb zemākās kategorijas jūrskola. Tā sagatavoja kabotāžas stūrmaņus un kapteiņus. Būtībā tā bija tautskolas mācību iestāde, tikai ar plašāku ievirzi speciālajos priekšmetos. Sākuma gados skolai nebija ne piemērotas mācību programmas, ne mācību grāmatu, ne nepieciešamā inventāra.

Skolā sākumā mācīja viens skolotājs – Kristians Dāls. Divi pirmie gadi  Ainažos viņam aizritēja neatlaidīgā darbā, sagatavojot pirmos audzēkņus stūrmaņa diploma iegūšanai. 1866. gadā Dāls ar pirmajiem audzēkņiem eksāmenus brauca kārtot uz Rīgas valsts komisiju.

Ar gadiem skolas un skolotāju autoritāte cēlās. No 1867. /68.  līdz  1897./ 98. mācību gadam skolu apmeklēja 2261 audzēknis, diplomus ieguva 741 jūrnieks. Samērā nelielais diplomandu skaits izskaidrojams ar daudzajiem brīvklausītājiem, kas skolu apmeklēja tikai, lai pilnīgotu praktiskās iemaņas un apgūtu teoriju.

Daži bijušie audzēkņi kļuva par skolotājiem, piemēram, Nikolajs Raudseps, Jūlijs Erhards.

Mācības skolā paralēli notika divās valodās – latviešu un igauņu. Skolnieki pārsvarā bija zemnieku izcelsmes.

Sagatavošanas klasē audzēkņi guva vispārējas elementārās zināšanas dzimtajā valodā, krievu valodā, aritmētikā, ģeogrāfijā un rasēšanā. Pirmajā speciālajā klasē klāt nāca vēl speciālie priekšmeti – ģeometrija, fizika, trigonometrija, navigācija, kuģu uzbūve, jūras kuģniecības tiesības un likumi, angļu valoda un pirmās medicīniskās palīdzības sniegšana. Otrajā speciālajā klasē papildus daudz stundu tika atvēlēts arī jūras astronomijai un praktiskajām nodarbībām. Beidzot trešo speciālo klasi, audzēkņi ieguva tālbraucēja kapteiņa kvalifikāciju, un šajā mācību programmā līdzās jau minētajām mācībām vairāk stundu tika veltīts speciālajiem priekšmetiem un praktiskajām nodarbībām.

Turpmākajos gados uzlabojās skolas eksaminācijas sistēma. No 1875. gada audzēkņiem eksāmenus kārtot vairs nebija jābrauc uz Rīgu, kur tie notika vācu valodā, bet viņi varēja eksaminēties Pērnavā latviešu un igauņu valodās.

Skolas materiālā bāze bija vāja, jo valdība trešās kategorijas jūrskolām piešķīra niecīgus līdzekļus.

Skolas darbu kavēja arī mācību buru kuģa trūkums. Jūrnieki praktizējās uz vietējiem burukuģiem, slēdzot ar burinieku īpašniekiem līgumus par dažādiem tirdzniecības reisiem.

Tomēr, par spīti grūtībām, Ainažu jūrskolai bija sava bibliotēka, kurā 1887. gadā glabājās 258 grāmatas, kā arī 914 mācību līdzekļi, trīs globusi, 62 jūras kartes, 505 modeļi un rasējumi. 1902. gadā Ainažu jūrskolā atvēra vēl trīs sagatavošanas klases, un tā kļuva par sešklasīgu jūrskolu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ainažu jūrskolu apvienoja ar Ventspils jūrskolu un evakuēja uz Hersonas guberņas Aļešķiem ( tagadējā Cjurupinska), kur tā darbojās no 1915. līdz 1917. gadam. Skolas inventāru no Ainažiem evakuēja ar kuģi ‘’Dagmar’’, bet ceļā uz Petrogradu vācieši to nogremdēja.

Mācības Ainažu jūrskolā atsākās 1918. gadā skolotāju Jūlija Erharda un Eduarda Dūņa vadībā, izmantojot nedaudzos mācību līdzekļus, ka bija saglabājušies no 1915. gada, kad skolu evakuēja un daļu tās inventāra apraka pagalmā un malkas šķūnī. Skolā darbojās viena sagatavošanas klase un speciālā klase.

1919. gadā mācības pārtrauca igauņu baltgvardu iebrukumu Ainažos.