Kuģu komandas

Kuģu komandas, kravas

Trīsmastu burinieka komandā parasti bija 8 – 10 jūrnieki. Kapteinis komandu centās salīgt no zināmiem cilvēkiem, uz kuriem smagajā un bīstamajā jūras darbā varētu paļauties. Komandā pati zemākā pakāpe, ar ko sākās jūrnieka karjera, bija junga jeb kuģa puika, parasti 12 – 13 gadu vecs zēns. Otrs zemākais amats ar mazāko atalgojumu bija kuģa pavārs jeb koks.. Tālāk sekoja jaunākie matroži un matroži. Pieredzējušākie matroži varēja uzkalpoties par bocmaņiem. Par stūrmaņiem bieži brauca jūrskolu audzēkņi, kuriem, lai iegūtu kapteiņa diplomu, bija vajadzīga divu gadu stūrmaņa prakse. Komandā bieži ņēma līdzi arī pieredzējušu galdnieku.

Kapteini nolīga kuģa īpašnieks . Īpašnieki deva saviem izraudzītajiem kapteiņiem lielu rīcības brīvību. Kapteiņi nofraktēja kuģi un patstāvīgi kārtoja visas kuģa lietas. Kuģis, kuru vadīja krietns un uzticams kapteinis, brauca sekmīgi un īpašniekiem atlicināja prāvu peļņu. Turklāt kapteiņi bija ieinteresēti meklēt izdevīgus braucienus uz tālākām ostām, jo papildus algai saņēma arī daļu no kuģa peļņas.

Attīstoties burinieku būvei, kuģi  kļuva lielāki un varēja pārvadāt vairāk kravas. Visvairāk pārvadāja  stutmalku uz Lielbritānijas ostām, atpakaļceļā – akmeņogles, sāli un citas preces. No Spānijas izveda korķozola mizas, no Francijas Vidusjūras ostām – boksīta kravas. Uz Pēterburgu no Baltās jūras veda dažādas zivis.

No Amerikas ostām uz Eiropu veda ādas, sveķus, krāsas, terpentīnu, sāli, cukuru, kafiju, sarkankoku.

Lielākie burukuģi brauca visu gadu. Vasarā tie devās uz Eiropas ostām, bet rudenī uzņēma kravu reisiem pāri Atlantijas okeānam. Bieži kuģa apkalpe ārzemju braucienos bez pārtraukuma pavadīja 2 – 3 gadus.