Jūrasbraucieni.

Jau 19. gs. pirmajā pusē veiktie kabotāžas braucieni  Vidzemes piekrastes kuģiniekus pārliecināja, ka, darbojoties jūrniecības laukā, ir iespējams gūt labu peļņu. Ar laiku viņi nāca pie atziņas, ka īstu kuģniecības uzplaukumu piekrastes iedzīvotājiem var nest vienīgi tālbraucieni. Vīri vairs negribēja samierināties tikai ar piekrastes braucieniem un noskatīties, kā jūrā viens pēc otra lepni aizpeld ārzemju kuģi ar dažādām kravām, bet viņi ar saviem mazajiem kuģīšiem vienā vasarā varēja izvest tikai 14. daļu no precēm, kas gāja caur Baltijas ostām.

Vidzemes kuģiniekiem nozīmīgs bija 1864. gads, kad Ainažos  būvētais divmastu gafelšoneris Katarina (tilpība 191 BRT) Kristiana Dāla vadībā aizkuģoja uz Ziemeļjūru un sasniedza Beļģijas ostu Genti. Kuģa lielā peļņa pierādīja tālbraucienu izdevīgumu. Šī brauciena panākumu ķīla bija arī tā, ka Dāls jau 1863. gadā kā labs kuģniecības praktiķis izskaidroja vecajiem kabotāžniekiem tālbraucienu priekšrocības, uzsverot, ka ar zemnieku piekrastes kuģiem vasaras laikā ir iespējams doties ārzemju braucienos. Ainažu zemnieki Dālam uzticēja vienu no labākajiem piekrastes kuģiem, un par kuģaļaudīm viņš izvēlējās ainažniekus. Pirmajā vasaras reisā kuģa peļņa bija 1300 rubļu, bet otrajā reisā tā jau sasniedza 1900 rubļu.

Tā iesākās latviešu burukuģu braucieni uz ārzemju ostām. Kuģoja galvenokārt pa Baltijas jūru, Balto jūru, Ziemeļjūru un Vidusjūru. Krišjānis Valdemārs, kurš vērīgi sekoja līdzi latviešu kuģniecības attīstības gaitai, 1875. gadā atzīmēja: Vidzemes ainažniekiem izdevās pirmie soļi uz tālbraukšanu it viegli.

No 1890. līdz 1910. gadam Eiropas ūdeņos ik gadu kuģoja ap 170 latviešu koka kuģu. Visbiežāk tie kravas, pārsvarā stutmalku, veda uz Lielbritānijas ostām, atpakaļceļā – akmeņogles, sāli un citas preces. No Spānijas izveda korķozola mizas, no Francijas Vidusjūras ostām – boksīta kravas. Uz Pēterburgu no Baltās jūras veda dažādas zivis.

Tomēr mūsu drosmīgajiem jūrniekiem vēl nebija radusies izdevība kuģot pāri Atlantijas okeānam. Pirmais latviešu burinieks – 1869. gadā Ainažos būvētā zviedru tautības kapteiņa Olafa Olsona vadītā trīsmastu barkentīna Georg (283 BRT) – pāri Atlantijas okeānam un ekvatoram no Londonas ar eļļas un tauku kravu devās 1870. gadā, sasniedzot Urugvajas pilsētu Montevideo.

Latviešu kapteiņi ar vietējo iedzīvotāju būvētiem buriniekiem uz Ameriku sāka zēģelēt 1885. un 1886. gadā. 1885. gada janvārī Mīlgrāvī būvētā trīsmastu barkentīna Austra (tilpība 374 BRT) sasniedza Argentīnas ostu Buenosairesu un Rosario. 1887. gada decembrī kurzemnieku Pollux  (9443 BRT ) kapteiņa Kārļa Grīvāna vadībā pietauvojās ar ogļu kravu vienā no Mazo Antiļu salu ostām, bet pēc mēneša vidzemnieku Rota ( 368 BRT ) kapteiņa, Ainažu jūrskolas absolventa, Pētera Šnores vadībā sasniedza Argentīnas pilsētu Laplatu. Pēterim Šnorem izdevās! Viņš ar savu braucienu ne vien pierādīja vidzemnieku būvēto burukuģu izturību, bet arī to, ka latvieši var būt un ir spējīgi vadīt kuģus tālajos reisos. Laikā no 1890. Līdz 1910. gadam pa Atlantijas okeānu ik gadus kuģoja ap 50 latviešu burinieku.

Rīgas jūras līča piekrastē būvētie burinieki regulāri bija sastopami Amerikas kontinenta austrumu piekrastē: Ziemeļamerikā no Kanādas līdz Meksikas līcim (izņemot ostas ar augstu mehanizācijas līmeni un lieliem nodokļiem, piemēram, Baltimoru, Bostonu, Ņujorku u. c. ), Centrālamerikā, visā Karību jūras rajonā un Dienvidamerikā no Karību jūras līdz Folklendu (Malvinu ) salām. Zēģelnieki apmeklēja arī Āfrikas piekrasti, ieskaitot tās galējo dienvidu punktu – Moselbājas ostu.

No Amerikas ostām uz Eiropu veda ādas, sveķus, krāsas, terpentīnu, sāli, cukuru, kafiju, sarkankoku, bet no Latvijas izveda galvenokārt kokmateriālus. Lielākie burukuģi brauca visu gadu. Vasarā tie devās uz Eiropas ostām, bet rudenī uzņēma kravu reisiem pāri Atlantijas okeānam. Bieži burukuģu apkalpe ārzemju braucienos bez pārtraukuma pavadīja 2 – 3 gadus.

Tālbraucējs kapteinis Jānis Ērmanis ( 1866 – 1954 ) Ainažu jūrskolu beidzis 1893. gadā. Jūrnieka gaitas sācis kā kuģa puika 1882. gadā. Buru kuģa Janow kapteinis no 1898. līdz 1914. gadam.

Kā visi jūrnieki, arī mans tēvs Jānis Ērmanis savas jūrnieka gaitas sācis kā kuģa puika no Rīgas ostas. Vēlākos gados braucis tālos reisos, pārvadājot dažādas preces. Dažreiz pagājuši pat pieci gadi, kad iegriezies Rīgas ostā. Tekoši runājis vācu, angļu, krievu, igauņu un spāņu valodās. Kad  Pirmais pasaules karš aptvēra Latviju, tēvs nokāpa no kuģa un palika krastā pie ģimenes. Strādāja Rīgas ostā par priekšnieka vietnieku. Pēcāk bija lauksaimnieks Kauguru pagasta Ķempēs. .. Savu jūru viņš neaizmirsa līdz mūža beigām. Vienmēr, kad plosījās vētra un pērkona negaisi, viņam gribējās iet ārā un stāvēt tā, kā viņš bija stāvējis vētrās un sargājis savu burinieku. Tēvs vienmēr teica – tagadējiem jūrniekiem viegli braukt. Visādi aparāti ir motorkuģī – sēdi un stūrē. Bet mēs tāpat ar saviem buriniekiem izbraucām visas jūras… Tā par Jāni Ērmani savās atmiņās rakstīja viņa meita Dzidra Gavriševa.

Trīsmastu gafelšoneris JANOW 20. gs. sākumā. Nolaists ūdenī 1898. gadā. Tilpība 202 BRT. Īpašnieki Jānis un Miķelis Miķelsoni. Kapteiņi Jānis Ērmanis (1898 – 1914) un Eduards Lielmežs (1916 – 1921).

Burinieka JANOW kapteiņa Jāņa Ērmaņa piezīmes. Rakstītas 1903. gadā.

Pastkarte no Bostonas, kuru sūtījis Jānis Ērmanis 1910. gadā.

Materiāli no Ainažu jūrskolas muzeja krājuma.