Ainažu jūrskolnieki no Lielkalnu dzimtas.
Lielkalnu dzimta – jūrnieki, kuģu būvētāji, Ainažu jūrskolnieki, kapteiņi, kuri latviešu vārdu nesuši pasaulē. Viņi prata mīlestību pret jūru ieaudzināt savos bērnos un mazbērnos, prata uzdrīkstēties, riskēt un paveikt lielus darbus.
… tēvs paņēma konjaka pudeli un svieda to pret kuģa priekšgala tēviņu. Pudelei plīstot, nosauca kuģa vārdu “Anna Alwina”…. Es pat šodien atminu tēva skatu, tik satrauktu. Lielais milzenis uzreiz sāka kustēties un aizvien palēnām turpināja slīdēt. Uztraukums mazinājās, un darbs veicās apmierinoši. Otrā dienā darbu turpināja, un pēcpusdienā ieradās daudz palīgu un daudz skatītāju kā lielā tirgū. Divas laivas ar tauvām uz jūru turēja kuģa priekšgalu, gadījumā ja kuģis atbrīvojas un vējš to dzītu nepareizā virzienā. Tad kuģi noenkuroja. Krastā meitas sāka dziedāt “Līgo laiva uz ūdeņa”. Otrajā dienā velkonis aizveda appušķoto “Anna Alwina” uz Rīgu galīgai apdarei. Rīgā kuģim uzcēla trīs mastus – fok-, grot- un bezānmastu. Drīz bija pabeigta visa apdare un kuģis devās ceļā ar koka lādiņu uz Angliju. Kuģis bija trāpījies labs zēģelētājs, par ko visi bija priecīgi, jo tik maz strādnieku divu vasaru garumā bez inženiera gudrības uzbūvēja kuģi, kas ceļoja tālus ceļus. Kuģus, kuri brauca pāri okeānam, bija jānoklāj ar cinka apkalumu, jo citādi tārpi saēda plankas un kuģis noauga ar jūras zāli, un mazāk varēja zēģelēt. Kuģis neskaitāmas reizes šķērsoja okeānu, bijis Trinidadā, Jamaikā, Kubā, Laplato, Lagūnā u. c., 1900. gadā ceļā no Amerikas izcietis smagu vētru.
Alīdas Lielkalnes atmiņas.
Mārtiņš Lielkalns (1837. – 1919.) 19. gs. beigās. Bijis burukuģa Alexander (1887 – 1889) kapteinis, arī burukuģa Alexander un Anna Alwine līdzīpašnieks.
Mārtiņš Lielkalns no Vitrupes, kuģu būvētājs un jūrā braucējs ar dzīvesbiedri, ap 1900. gadu. Viņa četri dēli – Jānis, Gustavs, Kārlis un Eduards Ainažu jūrskolas absolventi.
Jānis Lielkalns (1871.01.04. Vitrupes pag. – 1955.09.27 Vitrupē) 20.gs. sākumā. Tālbraucējs kapteinis, kuģīpašnieks. Ainažu jūrskolu beidzis 1892. gadā. Burinieku Alexander (1893-1896), Anna Alwine (1896-1900, 1913-1914), Dsenis (1904-1905), Pitan (1905-1907) kapteinis. Burinieka Pitan, tvaikoņa Alide līdzīpašnieks. Ar burinieku Alexander 1893. gadā izglāba sešus pusnogrimuša vācu šonera jūrniekus. 1900. gadā burinieka Anna Alwine Jāņa Lielkalna vadībā 1500 jūdzes Atlantijas okeānā vilka norvēģu barku Ellen, ko bija pametusi komanda.
Jānis Lielkalns ar dzīvesbiedri 20. gs. sākumā.
Burukuģis Anna Alwine 20. gs. sākumā.
Laikraksta Balss Tirdzniecības un kuģniecības pielikums Nr. 31, kurā 1900. gadā rakstīts par Jāņa Lielkalna varonīgo braucienu, izglābjot norvēģu barku Ellen.
No Londonas mums raksta: “Nereti atgadās, ka kādam tvaikonim, pa Atlantijas lieljūru braucot, vajaga kādu no vētrām apskādētu un no ļaudīm atstātu kuģi ņemt tauvā un novest to uz tuvāko ostu. Bet tādu gadījumu ir pavisam maz, ka kāds zēģeļkuģis tālā Atlantijā uzņemas stiept atstātu kuģi uz kādu tālāku vietu. Tāds gluži rets gadījums, stiept sev līdzi no tālas Atlantijas no ļaudīm atstātu zēģeļkuģi, ir piešķirts latviešu zēģeļkuģim “Anna Alwina”. un to veicis latviešu kapteinis Lielkalns, kurš atradies ceļā no Jamaikas salas Vakar-Indijā uz Londonu. Rēķinot kādas 900 jūrjūdzes (apmēram 1575 verstis) no Weit salas, no kuģa “Anna Alwina” Atlantijā ieraudzīts kāds kuģis ar aplauztiem mastiem. “Annas Alwinas” kapteinis Lielkalns, domādams ieraudzīto kuģi briesmās esam, tūlīt mainījis savu kursu, lai steigtos palīgā. Svešajam kuģim tuvojoties, nevienas dzīvības nava varēts uz tā pamanīt. Bet, lai varētu pārliecināties, vai uz tā nava kāds slimnieks vai kāds apvārdzis jeb ievainots cilvēks kuģa dzīvokļos, no “Annas Alwinas” nolaista laiva ūdenī, un stūrmanis ar trīs matrožiem ar to devās ceļā uz svešo kuģi. To pamatīgi pārmeklējot, izrādījies, ka tas ļaudīm atstāts. Ievērojot to, ka lampas uz kuģa vēl degušas un pulkstenis gājis, bijis jāpieņem, ka ļaudis kuģi atstājuši ne visai sen atpakaļ. No ļaudīm atstātā kuģa vārds bija “Ellen”, un tā norvēģiešu dzelzs barka bija lādēta ar pupām. Izņemot takelāžu, kuģis atradies diezgan labā stāvoklī, tikai caur to, ka lādiņš gājis pāri par malu, kuģis bijis sagāzies uz vieniem sāniem. Atraduma likteni pārrunājot, “Annas Alwinas” ļaudis atzinuši, ka žēl būtu kuģi atstāt jūrā. Pēc tam tad noturēta kuģa ļaužu padome, kurā ļaudis apsolījušies strādāt un nekurnēt par grūtībām, kas varētu celties no “Ellen” tauvēšanas. Norvēģietis piesiets pie “Annas Alwinas” tauvas un tā vilkts līdzi. Pēc dažām grūtībām Atlantijas viļņos, ne visai labo vēju dēļ, pēc 18 dienu tādas braukšanas sasniegta Weit sala, kur kapteins Lielkalns pieņēmis vilkšanas tvaikoni “Rubia”, kas abus kuģus aizvilcis līdz Temzas upei, pie tam “Ellen” atstāts pie Gravenzendes un “Anna Alwina” 21. jūlijā (3. augustā) ievilkts Londonas dokā. Cik mums zināms, tad kapteinis Lielkalns kādus gadus atpakaļ noglābis no grimstoša kuģa piecus vācu jūrniekus. M. Sn. ”
Londonas avīzē “Shipping Gazette” lasāms, ka “Annas Alwinas” kapteinis uzlicis uz “Ellen” Gravenzendē trīs cilvēkus no sava kuģa. Tai pašā avīzē lasāms, ka kuģa lādiņš (pupas) atrodoties diezgan labā stāvoklī, kuģī atradies ūdens tikai kādus 16 collus. “Ellen vedis šo lādiņu no Verakrusas Meksikā.
Jāņa Lielkalna pils 1957. gadā. Nostāsti vēsta, ka šo pili Jānis Lielkals uzcēlis par naudu, kuru kā balvu par norvēģu barkas Ellen izglābšanu saņēmis no Norvēģijas valdības.
Starptautiskie flagu signāli 1897. gads.
Grāmatu lietojis Ainažu jūrskolnieks Jānis Lielkalns.
Gustavs Lielkalns (1873. Vitrupes pag. – 1929.01.16. Baltijas jūrā) 1910. gadā. Tālbraucējs kapteinis. Ainažu jūrskolu beidzis 1897. gadā. Burinieka Anna Alwine (1908-1909) kapteinis. Tvaikoņa Pernigel (līdz 1926) kapteinis. Bijis tvaikoņa Neubad kapteinis līdz kuģa bojāejai 1926.09. No 1928. gada – tvaikoņa Laima kapteinis; līdz ar šo tvaikoni 1929. gada 15./16. janvārī bez vēsts pazudis Austrumprūsijas piekrastē. 1905. gadā bijis Rīgas Latviešu biedrības Krišjāņa Valdemāra Jūrniecības nodaļas biedrs.
Kārlis Lielkalns (1875. Vitrupes pag. – ?) 1910. gadā. Tālbraucējs kapteinis. Beidzis Ainažu jūrskolu 1898. gadā. Jūrnieka gaitas sācis 1894. gadā. Burukuģa Emilie (1903) kapteinis.
Eduards Lielkalns (stāv) (1878.12.03. Vitrupes pag. – 1908.05.08. Terminosas lagūnā, Meksikā) un Jānis Grasis 1906. gadā. Tālbraucējs kapteinis. Ainažu jūrskolu beidzis 1902. gadā. Jūrnieka gaitas sācis 1892. gadā. Burinieku Alexander (1902-1905) un Lembit (1905-1908) kapteinis. Bijis arī Rīgas Latviešu biedrības Krišjāņa Valdemāra Jūrniecības nodaļas biedrs.
Burukuģis Lembit 1908. gadā.
Laikraksta Jūrnieks 1908. gada 22. numurā publicētais nekrologs, veltīts Eduardam Lielkalnam. Tajā varam lasīt:
Iz dzimtenes kuģu kapteiņu vidus nāves balss Laguna de Terminos ostā Meksikā 8. maijā uz mūžīgu atdusu aizaicinājusi kuģa “Lembit” brašo vadoni Eduardu Lielkalnu, dzimušu 3. dec. 1878.g. Ķirbižu pagasta Meleku mājās. Jau no bērnības dienām viņa gars nesās nodarboties sava tēva arodā – jūrniecībā. Tā viņš, kā jau jūras malā dzimis, uzaudzis bija lolojis cerības tapt par īstu jūrnieku. Savu pirmo izglītību baudījis Lielsalacas draudzes skolā, kur krietna skolotāja uzraudzībā viņā tika iesakņotas idejas – censties labu darīt visai cilvēcei. Savās vasaras brīvdienās jauneklis ar lielāko prieku piedalījās zvejā.
No 1892. līdz 1894. gadam E.Lielkalns dabūja iepazīties ar kuģa “Anna Alwina” būvi un tā ielaišanu ūdenī. Uz šī paša kuģa viņš arī iestājās dienestā kā jaunākais matrozis, kur pie krietno vadoņu labām mācībām baudīja pirmās jūras zinības. Uz šī kuģa viņš nostrādāja 36 mēnešus no vietas. Šajos braucienos 4 reizes dabūja iepazīties ar lielo Amerikas kontinentu.
1896. gadā jauneklis iestājās Ainažu jūrskolā un 1899. gadā izturēja eksāmenus uz stūrmaņa grādu, pēc tam ieņemdams vietu uz dzimtenes kuģiem. Ainažu jūrskolā kapteiņa eksāmenu izturēja 1902. gadā. Laimīgi pēc tam vadīja sava tēva kuģi “Alexander”. Tas vairāk savus braucienus bija iegrozījis starp tuvējām zemēm, kā Angliju, Franciju utt. Gribēdams pa citām pasaules daļām braukt, viņš atstāja šo kuģi un 1907. gadā viņš pieņēma fraktis no Anglijas uz Āfriku, no turienes laimīgi turpināja ceļu uz Laguna de Terminos Meksikā un rudenī ieradās ar kuģi vecajā Rīgā. Pilns cerības steidzīgi pielādēja savu kuģi, atvadījās no savējiem un draugiem. Šoreiz viņu ceļš veda vispirms uz Irlandi, kuru ar īsu un laimīgu reisu sasniedza. No turienes viņš devās uz Kardifu, lai ieņemtu ogļu lādiņu uz Kolumbiju Amerikā. Šoreiz, cīnoties pret dabas spēkiem, viņa reiss pagarinājās 30 reizes par normālo, viņa kuģim vairākas reizes nācās cīnīties pret saniknoto auku, kura viņa kuģi pret krastu draudēja sadragāt. Kuģniecības aprindās jau bija zudusi cerība viņu vēl kādu reizi redzēt. Bet visiem par lielu prieku pašā Ziemassvētku rītā pienāca telegramma no viņa, ka laimīgi nonācis Kardifā. Nākamais brauciens viņam bija uz Kolumbiju, tur viņš cerēja pienākt īstā gada laikā. Te nu viņš savā jaunības spirgtumā vēl nemaz nenojauta, ka starp šo un nākamo ostu Laguna de Terminos ir viņa beidzamais jūras ceļš. Nebija tam nolemts ilgi cīnīties un strādāt latviešu jūrniecības laukā. Sava mūža 31. gadā viņš tika šķirts no saviem mīļajiem tuviniekiem. Sāpīgi dzirdēt mūsu brašos jūras dēlus aizejot pašos labākajos ziedu gados, kuri daudz vēl varētu strādāt latviešu jūrniecības druvā …
Lielkalnu dzimtas kapi Brīdagas kapos.
