Ainažu ostas viļņlauža bāka
Dzīvā kabotāžas satiksme starp Rīgu un Pērnavu radīja nepieciešamību izbūvēt patvēruma ostu Vidzemes piekrastē. 1904. gada vasarā. 850 metrus no krasta jūrā uzsāka viļņlauža būvi, ko pabeidza 1907. gadā. Tā garums bija 426 metri. Ostas ieejas kanāls šajā laikā bija apmēram 3 metrus plats. To apgaismoja uz viļņlauža dienvidu gala 1908. gada vasarā uzceltā bākas torņa baltā uguns. Sarkanā uguns apgaismoja sēkļus uz dienvidiem no Ainažiem un visas rāvas uz ziemeļiem.
Osta kalpoja par tirdzniecības kuģu patveršanās vietu vētras laikā un ziemā kuģu pārziemošanai.
1926. gadā uz viļņlauža dienvidu gala uzstādīja dzelzsbetona konstrukcijas bāku, kuras baltā uguns apzīmēja ostas ieejas kanālu, sarkanā – sēkļus. Ūdens dziļums kuģu noenkurošanās vietā viļņlauža iekšpusē bija 4 – 5 metri. Preču un pasažieru pārvadājumi caur Ainažu ostu tika pārtraukti 1940. gadā. 1986. gada rudens vētrā Ainažu ostas viļņlauža bāka iegāzās jūrā. Ainažu jūrskolas muzejs no 1987. gada 4. jūlija līdz 30. septembrim organizēja zinātnisku ekspedīciju uz bijušo Ainažu ostas akvatoriju. Bākas izcelšanas projektu izstrādāja Salacgrīvas zvejas ostas celtņa vadītājs Roberts Spuriņš.
Ekspedīcijas laikā tika izcelta bākas vainaga daļa. Tālāk to savā ziņā pārņēma zvejnieku kolhoza ‘’Brīvais vilnis’’ kuģu remonta cehs. Jūrā vēl palika bākas jumts un smagā, drupenā pamatne, kurus pēc muzejā esošajām fotogrāfijām, zīmējumiem un uzmērījumiem atjaunot apsolījās kuģu remonta cehs.
Un tā pēc nopietna atjaunošanas darba, bāciņa tika vesta uz Ainažiem un uzstādīta uz uzmūrētās pamatnes muzeja brīvdabas ekspozīcijā.
Ekspedīcijas ”Ainažu ostas viļņlauža bāka” dalībnieki – Roberts Spuriņš ( 1. no labās), Jonas Židaljūnas, Igors Cielavs. 1987. gada 18. jūlijā.