Kapteiņa Miķeļa Miķelsona vēstule līgavai Emīlijai

Liepājā 31 Mai 1890.

Mīļā Emilie!

Tavu vēstuli, ko gaidīju katru dienu, tikai šodien dabūju, ko 22 Mai rakstījuse esi, un mēs ienācām 23 Mai par 9 ½ dienām laimīgi, tikai 24 Mai es iekritu kuģa rūmē un sasitu brīnum stipri kāju, tā kā nevarēja nemaz staigāt 6 dienas (….) Neraksti man uz Ventspils grāmatu pretī, jo mēs no šejie iesam uz Ventspils tepat iekš Kurzemes (…) lādēt uz England. Varbūt, ja kāja paliks slimāka, tad es neiešu līdz uz England, bet braukšu mājā, to nesaki nevienam. Tas gadījās caur vien dum strādniek, jo viņš laid vien mais no mugur krist man virsū, kad es pie lūk mal stāvēj un neredzēj. Laiks gan ir jauks, bet priecāties nevaru tā, kā Tu par mājas. No Ventspils es Tev  rakstīšu atkal, un raksti man pretī uz Englandi. Kuģis ir tagad tukšs, un gaidām uz bodes mantām no šejien, jo mēs dabūsam priekš balast kād 10000 pudus līdz.

Par to, ko solījos Tev nopirkt, man neiznāca nekā, gan es citur nopirkšu (…)

Tad ar Dievu, dzīvo vesela un laimīga, un mūžam neaizmirsti manis, un es Tevi ar neaizmirsīšu.

Tavs uzticams draugs

Tā rakstīja Ainažu jūrskolas absolvents, tālbraucējs kapteinis Miķelis Miķelsons savai līgavai Emīlijai Kozenkrānius.

Ar pārējo saraksti var iepazīties muzeja izdotajā grāmatā Jūras vilki sarakstē un atmiņās.