Krišjānim Valdemāram 196 !
No Krišjāņa Valdemāra dzīves stāsta mēs jau zinām, ka viņš jau agros skolas gados sāka interesēties par jūru. Sākumā tā bija tikai zēna jūsma, bet kad Tērbatas studiju gados viņš jau publicē rakstus par latviešu un igauņu iesaistīšanu jūrniecībā, tie jau ir vīra vārdi un darbi, kuri nepaliek bez atbalss. Pārejot uz Pēterburgu, Krišjānis Valdemārs jūrniecības lietu paceļ jau visas lielās Krievijas mērogā, gūdams paša lielkņaza Konstantina Nikolajeviča atsaucību. Tālākais solis ir Baltijas jūras piekrastes apmeklējums no Palangas līdz Pēterpilij.
Kā tautsaimnieks Krišjānis Valdemārs redz, ka citas tautas jūras laukā gūst lielus materiālus labumus. Kādēļ gan tos nevarētu gūt latvieši, kuriem dzimtenē nepieder zeme, bet kas spiesti ar saviem sviedriem pildīt muižnieku bagātību krātuves? Jūras lauks ir brīvs un labam jūrniekam tanī paveras lielas iespējas. Ne katrs var būt labs jūrnieks; jūrā jādodas tiem, kas dzīvo pie jūras un ir jau pie bangām pieraduši. Tie ir latviešu un igauņu zvejnieki. Iegūstot vajadzīgās zināšanas, tie būs labākie tālbraucēji, savu un citu kuģu vadītāji. Tas pats darāms ar citiem Krievijas piekrastes iedzīvotājiem un tikai tādā ceļā varēs paši iegūt tos miljonus, ko paņem ārzemju kuģu īpašnieki.
Tomēr Krišjānim Valdemāram neizdodas pārliecināt Pēterpils birokrātiju par šā nodoma derīgumu, kad viņš griezās finansu un jūras ministrijās ar lūgumu pēc naudas pabalsta jūrskolu dibināšanai. Viņam ticis norādīts, ka zemnieki – zvejnieki šādās skolās neies, ja nedabūs valsts uzturu, naudas pabalstus u.c.
Par tirdzniecības kuģniecību Krievijā interese bija un 1865. gadā pat tika nodibināta komiteja, kuras uzdevums bija meklēt līdzekļus un ceļus, lai atjaunotu un pārveidotu krievu tirdzniecības floti. Pēc Valdemāra vārdiem, šī komiteja četrus gadus strādādama atradusi, ka krievu jūrniecības labā nevarot neko vairāk darīt, kā tikai atvieglināt sāls pievešanu no Krimas krastiem Baltijas jūras ostās un pielaist tirdzniecības kuģus Rēveles (Tallinas) ostā.
Valdemāra tālākā rīcība mums liek apbrīnot viņa enerģiju un neatlaidību. Neatradis valsts iestādes piekrišanu savam jūrskolu projektam, viņš grib to izmēģināt praksē, nebaidīdamies ne no kādiem šķēršļiem. Viņš grib pierādīt savu ideju pareizību.
Jau no ceļojuma 1860. gada vasarā gar Baltijas jūras piekrasti, viņam izveidojušies labi sakari ar Ainažu zemniekiem un zvejniekiem. Viņš sarakstījās ar tiem un ieteica rudenī vest kartupeļus uz Pēterburgu, kur augstākas cenas. Ainažnieki paklausīja, un 1864. gada rudenī sapulcējās pie Krišjāņa Valdemāra, kur notikušas sarunas par jūrniecības lietām un Valdemārs ar savu ideju tā sajūsminājis atbraucējus, ka visi kopā nolēmuši dibināt Ainažos jūrskolu un tūlīt pat tai saziedojuši pirmos naudas līdzekļus – 225 rubļus. Tie ir pamats Ainažu jūrskolai, kas vēlāk kļuva slavena kā pirmā zemnieku jūrskola Krievijā pēc Valdemāra projekta.
Jūrskolas dibināšana Ainažos bija nolemta, bet nu vajadzēja gādāt par tālāko, vispirms par labu skolotāju. Tādu Krišjānis Valdemārs atrada stūrmaņa Kristiana Dāla personā, kurš pēc tautības bija zviedrs. Valdemāram grūti nācies viņu pierunāt uzņemties Ainažu jūrskolas vadību, kas solīja tikai nepatikšanas, varbūt pat vajāšanu, strādāšanu sākumā bez algas , jo Valdemāra pasākumiem vietējie vācu varas vīri sīvi pretojās. Kristianam Dālam Valdemārs esot teicis: ‘’Taisiet tik skolu vaļā un māciet; ja Jums Baltijas muižniecība pieprasītu, uz kāda pamata atklāta Ainažu skola, teiciet, lai pajautā Pēterpilī ģenerāladmirālim lielkņazam Konstantinam Nikolajevičam, – tas gan zinās, uz kāda pamata Ainažu skola pastāv.’’ Protams, lielkņazam neviens neiedrošinājies prasīt, jo tas bijis bargs kungs.
1864. gadā Ainažos mācības uzsākot, skolā bija tikai divi skolnieki, bet viņu skaits 1. decembrī bija jau trīspadsmit. Eksāmenus kārtot Kristians Dāls kopā ar saviem audzēkņiem devās uz Rīgas eksaminācijas komisiju, kur tie bija jākārto vācu valodā.
Ainažu jūrskolas pirmie panākumi deva Krišjānim Valdemāram faktus, uz kuriem balstīdamies, viņš panāca tālāko – savu ideju uzvaru. Pēterpilī nodibināja komisiju, kura izstrādāja jūrskolu likumu ( tā autors bija Krišjānis Valdemārs). 1867. gada 27. jūnijā valsts padome šo likumu apstiprināja. Ar to bija dots jauns virziens visai Krievijas jūrniecības lietai. Jaunais likums deva tiesības pilsētu, pagastu u.c. sabiedrībām jūrmalas ciemos atvērt jūrskolas klases, kurām valsts ik gadus piešķīra 500 – 1000 rubļus lielu pabalstu. Ar to jūrmalas iedzīvotājiem bija pašķirts ceļš uz kuģniecību. Jaunā tipa skolas Krievijā nosauca par Valdemāra jūrskolām.
