Vato zāle

“Vato “ zāle

Eļļas temperas tehnikā apgleznotas svētku zāles sienas ar franču gleznotāja Antuāna Vato ( Antoine Watteau, 1684-1721) darbiem radniecīgu “galanto svētku” sižetu un tēlu galeriju, tomēr nav gleznu kopijas. Visas figūras gleznotas dabīgā izmērā, radot sajūtu, ka ienācējs telpā ir notikumu dalībnieks. Nosacīti zāles sižetu varam sadalīt atsevišķās ainās – muzicējoša sabiedrība ar dejojošu pāri, mednieku atpūta, sulainis-moris vai Svētā Maurīcija savdabīgs atveids, muzicējošas dāmas. Gleznojumi tapuši laikā, kad namā dzīvojusi Melngalvju brālības vecākā Reinholda Šlefogta ģimene ( īpašnieki no 1722. līdz 1770. gadam). Gleznojumus restaurējusi poļu firma”PKZ”, nolemjot zudušos fragmentus aiztonēt gleznojumam pieskaņotās krāsās, daļēji ļaujot uzminēt sižeta līnijas turpinājumu, radīts kompromiss- netiek sajaukta restaurācija ar rekonstrukciju, taču tiek saglabāta telpas dekorējuma emocionālā kopnoskaņa.

Zālē apskatāma bagātīgi rotātā 18.gadsimta arfa, kuras aitu zarnu stīgu skaņa apbūrusi ne vienu vien dižciltīgo klausītāju, kā arī sienas pulkstenis, kas  rotājis deju zāles nišu. Netraucējot dejotājiem, tas tomēr vēstījis, ka katrai ballei ir beigas. Izrādās, ka pasakas Pelnrušķītes balles pulkstenis ir meklējams Eiropas mājas viesību tradīcijās. Lai nebūtu viesiem jāaizrāda, ka nav pieklājīgi namatēva mājā ballēt līdz rīta gaismai, šo uzdevumu veica sabiedrībā pieņemts „likums” – kurš pēdējais atstāj deju zāli, tam jārīko nākošā balle. Un, protams, svarīga loma te lielajam stundenim, ko var redzēt un dzirdēt visā zālē, lai katrs pieņemtu lēmumu – vēl palikt vai doties laicīgi prom.